Rokas ķēdes pacēlāja prototips ir meklējams senajā Romā, kas ierakstīts arhitekta Vitruvius arhitektūras rokasgrāmatā.
15. gadsimtā Itālijā parādījās strēles celtņi, kas atrisināja stūrēšanas problēmu, bet joprojām paļaujas uz roku darbu.
Tvaika dzinēja izgudrojums 18. gadsimtā nodrošināja celtņu jaudu, veicinot celšanas tehnikas attīstību. Mūsdienu rokas ķēžu pacēlāji ir nepārtraukti pilnveidoti, pamatojoties uz šo pamatu.
Saistītā nozare Ķīnā aizsākās 1970. gados, un radās daudzi ģimenes darbnīcas, kurās tika remontēti un atjaunoti rokas ķēdes pacēlāji. Līdz 1970. gadu beigām tas bija izaudzis līdz vairāk nekā 300 darbnīcas{4}}stila individuālajiem uzņēmumiem.
Pēdējos gados nozare ir piedzīvojusi tehnoloģiskus jauninājumus, piemēram, inteliģentu vadības moduļu ieviešanu, jaunu sakausējumu materiālu izmantošanu un inovatīvus ražošanas procesus, kas ļauj pārvarēt tradicionālo tehnoloģisko sašaurinājumu "var tikai iet uz augšu, nevis uz leju".